čau, draugs un nedraugs. :)

Ir pagājis ļoti daudz laika, kopš meksikāņu seriāla sākuma. Šodien varētu būt jau kāda 155 sērija. Viņa viņu mīl, viņš viņu nē. Viņai interesē viss, kas ar viņu notiek. Viņam tas viss pie kājas.

Vajadzētu jau dot gan viņai, gan viņam vārdus, bet šoreiz nē.. iztiksim bez personalizēšanas.

Kam būs lemts saprast, tas sapratīs. Kam nebūs - tas pārpratīs.

Kā izrādās ir arī trešā persona, šajā seriālā. Kādam ļauna, kādam mīļa būtne. Jā, tā ir viņa.

Bet ir taču patīkami pamosties nakts vidū, un saprast, ka neesi viens. Sajust ka kāds ir blakus un arī guļ.. sajust straujos sirdspukstus un pieskārienus.

Bet drīz, pavisam drīz ir gaidāms sezonas noslēgums. Beigsies Sesija, beigsies meksikāņu seriāls. Tā tam būs būt..

Tātad - ja beidzas seriāls, tad vajadzētu sākties kaut kam pavisam jaunam un iespaidīgam.

Kas tas būs?

Jauns seriāls?

Jauna sezona?

Varbūt uzsnigs sniegs?

Jauna sezona nesāksies, es apsolu..

Bet, ja tas tiešām būs sniegs, apsolu, ka beidzot aizbraukšu uz kalnu un izbaudīšu kā tas ir. Centīšos nedomāt par ārsta norādījumiem, ka to, to un to nedrīkst.

Dzīve ir jābauda! Tā ir jāizjūt visās mazās lietiņās!

Un es jau baudu.. Baudu kā ir nedomāt par to ko citi teiks par tevu rīcību, baudu kā ir pamosties no rīta un izdzer kafijas krūzi, baudu kā ir aiziet gulēt domājot par sev tuviem un tāliem cilvēkiem..

Katrs no mums mēdz pārdomāt dzīvi, darbus, cilvēkus utt.

Tikai kur viņš to dara?

Citi sēž krēslā ar karstu kafijas krūzi, citi guļ gultā, citi sēž dīvānā, Tās mēdz būt visneiedomājamākās vietas.
Es parasti pārdomāju šo visu, kad esmu kustībā, eju kaut kur, braucu autobusā, dažreiz arī pirms aizmigšanas, bet kāpēc tad un tur?

Kāpēc ne citur un citā laikā?

Tas laikam ir atkarīgs no katra cilvēka individuāli. Katram ir savs domu gājiens, citam loģiskāks, citam haotiskāks, citas vēlmes, ieradumi, tik daudz faktoru no kā tas ir atkarīgs.
Bet kāpēc vispār kaut ko būtu jāpārdomā?

Lai būtu labāk?

Iespējams, bet vai tam ir kāda saistība ar likteni?
Varbūt! Bet atbildes uz šiem jautājumiem mēs neiegūsim, jo katram no mums tas ir savs.

Katra diena ir diena,

lai atpūstos un sapņotu,

lai smietos un brīnītos,

lai mīlētu un baudītu mīlu,

lai runātu un klausītos,

lai priecātos un justos laimīgs.

Katra diena ir diena,

lai dzīvotu!

:)

Neko šajā pasaulē nevar dabūt tūlīt. Nejēdzīgi iekārtota pasaule. Neiekārtota pasaule.
"Pagaidi," saka. "Pagaidi, pagaidi!"
Gaidu ilgi un smagi. Gaidu trolejbusa parādīšanos. Gaidu, kamēr kartupeļi izvārīsies.
Gaidu, ka tikšu debesīs. Bet nelaiž, saka: "Pagaidi! Tev vēl mūžs jānodzīvo."
Pasaule dzīvo vienā gaidīšanā un vienā mudināšanā uz gaidīšanu. Māte gaida bērnu, skuķis gaida mīlestību,
nopelniem bagātais gaida ordeni, moceklis gaida atpestīšanu. Pagaidi, pacieties!
Un, kad tu cieties, tad apstājas laiks un kļūst - gaidīšana.
Katrs laika mirklis kļūst laisks, inerts tūļa. Viņš gaida nākošo mirkli, bet - ačgārni, kāpjamies atpakaļ.
Lai tiktu tuvāk, ir jāiet klāt, nevis jāgaida šurpnākam. Saka: pagaidi, rīts gudrāks par vakaru. Aiz
tā slēpjas tūļa - nedari šodien, ko var padarīt rīt. Tā atvelk rītdienu par vienu dienu atpakaļ.
Vai nākotne ir milzīgs vēzis, kas atpakaļkāpdamies rāpjas pie mums?
Vai iesim uz nākotni, vai nākotne nāks atpakaļ pie mums?

Pagaidi, nākotne pienāks klāt. Pagaidi, kad vārti skries ķert futbolbumbu un mērķis nāks šurp, lodi diedelēdams.
Pagaidi! Pacieties!
Pacieties. Necieties! Gaidi, un tavs laiks atnāks. Jā, tavs zārks atnāks. Tas jau nu atnāks. Un tevi aiznesīs atpakaļgaitā.

I. Ziedonis