čau, draugs un nedraugs. :)

Ir pagājis ļoti daudz laika, kopš meksikāņu seriāla sākuma. Šodien varētu būt jau kāda 155 sērija. Viņa viņu mīl, viņš viņu nē. Viņai interesē viss, kas ar viņu notiek. Viņam tas viss pie kājas.

Vajadzētu jau dot gan viņai, gan viņam vārdus, bet šoreiz nē.. iztiksim bez personalizēšanas.

Kam būs lemts saprast, tas sapratīs. Kam nebūs - tas pārpratīs.

Kā izrādās ir arī trešā persona, šajā seriālā. Kādam ļauna, kādam mīļa būtne. Jā, tā ir viņa.

Bet ir taču patīkami pamosties nakts vidū, un saprast, ka neesi viens. Sajust ka kāds ir blakus un arī guļ.. sajust straujos sirdspukstus un pieskārienus.

Bet drīz, pavisam drīz ir gaidāms sezonas noslēgums. Beigsies Sesija, beigsies meksikāņu seriāls. Tā tam būs būt..

Tātad - ja beidzas seriāls, tad vajadzētu sākties kaut kam pavisam jaunam un iespaidīgam.

Kas tas būs?

Jauns seriāls?

Jauna sezona?

Varbūt uzsnigs sniegs?

Jauna sezona nesāksies, es apsolu..

Bet, ja tas tiešām būs sniegs, apsolu, ka beidzot aizbraukšu uz kalnu un izbaudīšu kā tas ir. Centīšos nedomāt par ārsta norādījumiem, ka to, to un to nedrīkst.

Dzīve ir jābauda! Tā ir jāizjūt visās mazās lietiņās!

Un es jau baudu.. Baudu kā ir nedomāt par to ko citi teiks par tevu rīcību, baudu kā ir pamosties no rīta un izdzer kafijas krūzi, baudu kā ir aiziet gulēt domājot par sev tuviem un tāliem cilvēkiem..

Katrs no mums mēdz pārdomāt dzīvi, darbus, cilvēkus utt.

Tikai kur viņš to dara?

Citi sēž krēslā ar karstu kafijas krūzi, citi guļ gultā, citi sēž dīvānā, Tās mēdz būt visneiedomājamākās vietas.
Es parasti pārdomāju šo visu, kad esmu kustībā, eju kaut kur, braucu autobusā, dažreiz arī pirms aizmigšanas, bet kāpēc tad un tur?

Kāpēc ne citur un citā laikā?

Tas laikam ir atkarīgs no katra cilvēka individuāli. Katram ir savs domu gājiens, citam loģiskāks, citam haotiskāks, citas vēlmes, ieradumi, tik daudz faktoru no kā tas ir atkarīgs.
Bet kāpēc vispār kaut ko būtu jāpārdomā?

Lai būtu labāk?

Iespējams, bet vai tam ir kāda saistība ar likteni?
Varbūt! Bet atbildes uz šiem jautājumiem mēs neiegūsim, jo katram no mums tas ir savs.

Katra diena ir diena,

lai atpūstos un sapņotu,

lai smietos un brīnītos,

lai mīlētu un baudītu mīlu,

lai runātu un klausītos,

lai priecātos un justos laimīgs.

Katra diena ir diena,

lai dzīvotu!

:)

Neko šajā pasaulē nevar dabūt tūlīt. Nejēdzīgi iekārtota pasaule. Neiekārtota pasaule.
"Pagaidi," saka. "Pagaidi, pagaidi!"
Gaidu ilgi un smagi. Gaidu trolejbusa parādīšanos. Gaidu, kamēr kartupeļi izvārīsies.
Gaidu, ka tikšu debesīs. Bet nelaiž, saka: "Pagaidi! Tev vēl mūžs jānodzīvo."
Pasaule dzīvo vienā gaidīšanā un vienā mudināšanā uz gaidīšanu. Māte gaida bērnu, skuķis gaida mīlestību,
nopelniem bagātais gaida ordeni, moceklis gaida atpestīšanu. Pagaidi, pacieties!
Un, kad tu cieties, tad apstājas laiks un kļūst - gaidīšana.
Katrs laika mirklis kļūst laisks, inerts tūļa. Viņš gaida nākošo mirkli, bet - ačgārni, kāpjamies atpakaļ.
Lai tiktu tuvāk, ir jāiet klāt, nevis jāgaida šurpnākam. Saka: pagaidi, rīts gudrāks par vakaru. Aiz
tā slēpjas tūļa - nedari šodien, ko var padarīt rīt. Tā atvelk rītdienu par vienu dienu atpakaļ.
Vai nākotne ir milzīgs vēzis, kas atpakaļkāpdamies rāpjas pie mums?
Vai iesim uz nākotni, vai nākotne nāks atpakaļ pie mums?

Pagaidi, nākotne pienāks klāt. Pagaidi, kad vārti skries ķert futbolbumbu un mērķis nāks šurp, lodi diedelēdams.
Pagaidi! Pacieties!
Pacieties. Necieties! Gaidi, un tavs laiks atnāks. Jā, tavs zārks atnāks. Tas jau nu atnāks. Un tevi aiznesīs atpakaļgaitā.

I. Ziedonis

viņi.

Gribi pasmaidīt, pasmieties?

Nevajag iet uz kino noskatīties kādu komēdiju - Vienkārši pavēro cilvēkus sev līdzās.

Gulētāji, viņi iedalās vēl divās apakšgrupās. Pirmā no viņām ir īstie gulētāji, kuri tiešām guļ, neņemot vērā kā transportlīdzeklis kratās vai izņem līkumu. Viņi mēdz arī iekrākties un nosiekalot logu. Tātad - pilnīgi un galīgi atlūzuši. Otrā apakšgrupa ir tiek, kuri tēlo, ka guļ. Piever acis, bet zin, kas apkārt notiek un ir lietas kursā par visu, kas notiek aiz loga.

Kājās stāvētāji. Sinonīms vārdam - bezbiļetnieki. Parasti drūzmējas pie durvīm, lai pēc iespējas īsākā laikā spētu pamest braucamo, ja iekāpj kontrole, kā vienmēr aizbildinoties ar stāstu, ka ir nokavējuši pieturu..

Vērotāji. Cilvēki, kas aplūko, novērtē katru, kas iekāpj sabiedriskajā. Viņi aplūko upuri no galvas līdz kājām. Piefiksē upura plusus un mīnusus. Viņi vēro visu. Gan kā tu iekāp, gan apsēdies, gan kā izkāp.

Tantiņas un onkulīši. Tā pat kā veikalos, tā arī sabiedriskajā transportā ir tas laiks, kad viss ir pilns ar tantiņām un onkulīšiem. Onkulīši parasti nav tik uzstājīgi, par savas vietas iekarošanu, kā to mēdz darīt tantiņas. Viņas būs gatavas skriet no transportlīdzekļa otra gala, lai tikai ieņemtu savu iekāroto vietu.. un pamēģiniet tikai paspēt to izdarīt ātrāk par viņu. Tad jau sāksies runa par pieklājības normām un teksti, kuri sākas ar: " Es tavā vecumā... " vai "Agrākos laikos.. "

Jā, jā.. agrākos laikos zāle bija zaļāka un debesis zilākas.

daudz laimes, Latvija!

Es brīnos par sauli Latvijā,

Cik gan tā spoža un jauka-

Kā mirdz tā zirnekļa pinumā

Uz rudenī nokopta lauka!

Es brīnos par mākoņiem Latvijā,

Cik skaisti tie pāri mums liecas

Un ietīt blāzmainā mirdzumā

Gan mājas, gan pakalnus tiecas!

Par vēju pat brīnos Latvijā,

Cik kokus tas noliekt spēj mīksti!-

Un, ja tu to redzi un izjūti tā,

Vai zemi šo nemīlēt drīksti?

Šodien es izgāju caur ābeļu dārzu, caur mežu pa kuru līkumaina taka iet. Un nonācu tur.. tur, kur ir vislielākais skaistums. Daudzi jautā - Kur tad kalni? Kur okeāns?

Bet priekš kam mums to visu? Šeit ir jūra, mūžīgā saule un zaļais mežs, šeit ir skaisti!

Un kas zin, cik Latvijai vispār gadu?

Tumšā klajumā skatoties, tur nav.. tur nav ne karavīru, ne puišu, kas dziedātu braši.

Vecais, kungs, kas ceļmalā stāv un man vaicā - vai tu kaujai esi gatavs?

Klusi pagriežos, nē nē - aizgriežos.

Strēlnieki, Latviešu strēlnieki atbilde man prātā, kā rudens naktī kad no kokiem lapas birst..

Strēlnieki.. 700 gadus zemnieku tautas dvēseles sargātāji. Skaļākais kliedzies, kas atbalso dvēseles stāvokli.

Strēlnieki.. Latviešu strēlnieki.

Nu jā - Strēlnieki, Latviešu vēsture.

Viss dzīvais kas pakārt kust, mācamies mīlēt un just.. just, vairāk just nekā saprats.

Vairāk gribēt kā izmantot un spēt..

Vairāk saprast kā prātam ļauts.

Manas krāsas ir melns, sudrabs un zaļš. Manas sudraba rotas daiļo mēness, bet acīs dzirksteļo saule. Kaut visapkārt melna nakts, es droši eju zem dzīvības pilnā debess juma.

Es varu lidot. Jo zinu, ka vienmēr būs droša nolaišanās lidlaukā. Un man vienalga, cik daudzi lidlauki ir plašāki, košāki..

Šis, ir mans lidlauks un man viņš ir visskaistākais..

Mana Latvija.

Tieši pirms 93.gadiem, 1918.gada 18.neovembra dienā tiks sasaukta kārtējā Tautas padomes sēde Nacionālajā teātrī, lai proklamētu neatkarīgu Latviju. Svinīgo sēdi vadīja Gustavs Zemgals. Pēc tam kad vārds tika dots pirmajam Latvijas Ministru prezidentam Kārlim Ulmanim, kurš Pagaidu valdības vārdā pasludināja Latviju kā demokrātisku republiku. Kājās piecēlās Tautas padomes un prezidija locekļi un klātesošie pilsoņi. Atskanēja no Latvju operas dalībniekiem dziedāta Baumaņu Kārļa sacerētā tautas himna “Dievs, svētī Latviju”, kuru nodziedāja trīs reizes..

Neaizmirsti arī Tu, šajos svētkos kaut vienu reizi nodziedāt Latvijas Valsts himnu!

pie velna prelūdijas.

Labrīt! :)

Kopš sen seniem laikiem esmu mājās, un ziniet? Te ir tik jauki un patīkami, ka nevēlos vairs nekur citur doties.. vienkārši izbaudīt to mieru un klusumu, kas šeit valda.

Iepriekšējā nedēļa bija ļoti saspringta un arī ražīga. Visādi kolokviji, kontroldarbi par pilnīgi un galīgi neiznāmām lietām un ieskaites.

Pa vidu tam visam ar Annu paspējām piedzert pilnus vēderiņus. Bija jau arī par ko.. Viņai sēras, man arī. Ballēt gan atkal neaizgājām, bet krekli vilināt vilināja. Atnāca arī ciemiņš, vārdā Arnis. Atnesa vēl vienu šampi, vīnu un končas. Jauki pasēdējām, -papļāpājām, un tad devos meklēt korķviļķi pa visu 3.stāvu, un protams - nevienam jau nebija!

Vispār nedēļa sākās diezgan bēdīgi, jo kārtējo reizi paliku bez telefona.. varbūt šoreiz viņš tiešām nomirs, bet vēl aiz vien gaidu zvanu no remontētājiem.

Kļuvu par vēl lielāku patriotu, nekā biju! Arī es piespraudu pie krūts

sarkanbaltsarkano karodziņu, lai visi uz mani atskatītos..

Bet tā arī bija, piespraust pie krūts sarkanbaltsarkano karodziņu, vai staigāt ar uzvraktu uz muguras - Iesper man! - ir gandrīz viens un

tas pats, visi atskatās un nopēta tevi! :)

Piespraud arī Tu, un kopā sagaidīsim 18.novembri! ;)

Beidzot tiku arī pie futbola spēlēšanas. Ļoti saspringtā cīņā, ar 1-0 LIFu meitenes uzvarēja druadīgās Mehu meitenes. Viņas tik tiešām izskatījās profesionālākas nekā mēs.. Bet mēs uzvarējām! Un tas ir pats galvenais! Ieva iesita vārtus, un ar to mums arī pietika.. Bonis, kā jau vienmēr sāka piedāvāt spēlēt vēl kaut kur citur arī, kā piemēras Studentu dienās un Ziemassvētku kausā. Nu jā - kur tad bez mums - tādiem profiņiem.

Piektdienas vakarā, maģiskajā 11.11.2011, biju teātrī. DAILES teātrī. Tiešām labā, smieklīgā un ar neliela perversiskuma pieskaņas izrādē.

PRIMADONNAS.

Ja Tev patīk kā spēlē Intars Rešetins, Ilze Vazdika, Harijs Spanoviskis un Pēteris Liepiņš, tad droši dodies pēc biļetes uz šo izrādi. Apsolu, ka varēsi pārsmieties visu trīs stundu garumā. Un smiesies visi, gan jaunu, gan veci, gan tantes, gan onkuļi.

Un protams - rezišors ir kurš gan cits, ja ne Dž. Dž. Džilindžers.

- Man ir sagādāts jums pārsteigumiņš.

- Beidz lielīties, rādi šurp!

- Īstenībā pat divi, ar zīda matiņiem..

- Nu tad rādi šurp.

- Pag, aizslīdēja..

- Kur?

- Aiz oderes.

P.S. (atkal izlaists burtiņš i )

Lai jums veiksmīga diena!

http://www.youtube.com/watch?v=jAnIfqF-Mu8